Biežākais jautājums, ko sanāk saņemt - vai tas ir normāli? Nenormalizēt patoloģiju un nepatoloģizēt normu - svarīgs jebkura konsultanta uzdevums.
Nereti saņemu pieteikumus konsultācijai vai vienkārši vēstules (kur pēc tam pati tomēr iesaku konsultāciju, jo vēstules izlasīšana vien jau ir darbs), kurās pārsvarā redzu sūdzības par bērnu no mammas puses, kas principā varētu arī nebūt problēmas, bet ir tādas mammas uztverē.
Mamma saka - bērniņš ir nemierīgs, mostas katras divas stundas naktī, pa dienu prasa ēst ik pēc stundas, citreiz pusstundas.
Bērns vakaros visu laiku grib būt pie krūts, zīž pārāk bieži/ilgi/reti/ātri. Man tajās krūtīs nekā nav, piens liess, neēdu 8 produktu grupas, lietojam 4 dažādus uztura bagātinātājus.
Bērns visu laiku čīkst un nomierinās tikai pie krūts vai tikai uz rokām, tikko nolieku, pēc 5 minūtēm pamostas un raud.
Vai pazīž un nav apmierināts, sāk locīties, raud, vai neņem krūti, vai neatlaiž to.
Tad bērniņam sāp vēderiņš - kas vispār ir sarežģīti, jo mēs pārsvarā nemākam pateikt, vai tiešām un kas tad viņam sāp. Vai arī - viņš nemierīgi guļ, jo viņam ir purkšķi un sāp vēders. Vai arī - visu laiku atvemj pienu. Šeit vēl var piemetināt visu nokrāsu un konsistenču kakas.
Nevienai no šīm sūdzībām nav universāla risinājuma. Lielākoties tām arī nav taustāma pamata vai reālas veselības problēmas apakšā.
Nereti mammas ekspektācijas un realitāte aiziet pa pilnīgi dažādām trajektorijām, bet mammas “jumts” pa pieskari. Nu un ja vēl pa vidu ir kāds galīgi debils padoms no mediķa vai cāļu mammām, tad ir pilnīgs čau.
Speciālista uzdevums tādos gadījumos ir - atšķirt normu no patoloģijas (tulk.- novirze no normas). Lai to izdarītu, ir vajadzīgs sīki iztaujāt mammu, izvērtējot - vai tas, ko viņa stāsta ir viņas saasināta uztvere vai tiešām realitāte. Izmērīt, saskaitīt, salīdzināt objektīvos datus, kādus vien var iegūt. Novērot, pataustīt pašu bērnu. Tāds kārtīgs rūpīgs darbiņš, neko nepalaist garām.
Pilnīgi visi iepriekšminētie “simptomi” ir novērojami arī pilnīgi veseliem bērniem bez jebkādas problēmas ar ēdināšanu, vēderu, uzvedību vai miegu.
Ļoti bieži tieši normalizēt un nomierināt ir tik ļoti grūti, bet tas ir tieši tas, ko vajag darīt.
Dažreiz ar normalizēšanu nepietiek, un dažreiz nepatīkamo normu var padarīt ērtāku, un te konsultants var piedāvāt vairākus iespējamos risinājumus vai paņēmienus.
Uzsvars uz “piedāvāt” un “iespējamos”, jo tāpat lielākais darbiņš būs jādara pašiem vecākiem, un tas, cik labi sanāks saņemties, sadarboties un strādāt, lielā mērā noteiks to, vai vispār un cik lielā mērā kaut kas uzlabosies.
Dažreiz nekas neuzlabojas pat ar vislabāko konsultantu un visprecīzāko darbu, dažreiz lietas pāriet pašas, bet dažreiz procesa gaitā vecāki un bērns labāk iepazīst viens otru un iemācās sadzīvot - neperfekti, šķērsām visām ekspektācijām, bet pat ļoti ok un reāli...
Comments