Piebarojums zīdainim

Piebarojums

ir daudz vienkāršāks, nekā mēs to nereti redzam. Tiesa, ar to bieži saistās dažādas problēmas un sarežģījumi, bet pamatā tas tiešām nav nekas grūts.

Mūsdienās ir daudz labas informācijas, starptautisku rekomendāciju un arī smalki detalizētu vebināru un kursu par tēmu, bet vienlaikus arī ļoti daudz mītu un aplamību (diemžēl, ieskaitot daļu no VM/spkc rekomendācijām par zīdaiņu uzturu). Ja man vaicātu, kas ir labāki avoti - WHO, EFSA

Nesaukšu sevi par piebarojuma ekspertu, bet esmu daudz mācījusies un pat vadījusi lekciju par papildus uzturu RSU/LZVKA kursos.

Es nepievēršu lielu vērību piebarojuma ieviešanas metodei - pedagoģiskā, pediatriskā vai bērna vadīta - neuzskatu, ka ir viena pareiza, un drīzāk pat iesaku pamēģināt kaut ko no visa. Galvenā doma - pakāpeniski iemācīties ēst, kā to dara lielie cilvēki ģimenē. Vai tas būtu uz paklāja pie TV, ar rokām, ar kociņiem, pie galda ar 6 piederumu komplektiem, sudraba vai plastmasas karotēm - man, ja godīgi, ir vienalga. Galvenais, lai tas ir droši - tīras rokas (pirms ēšanas), droši pagatavots ēdiens, droši produkti un drošas ēšanas tehnikas (domājot par savainošanos un aizrīšanos).

Šis ieraksts atspoguļo to, ko es saku saviem prakses pacientiem, un, cerams, dos kādu vienkāršāku izpratni par piebarojumu. Ja rodas kādi jautājumi vai neskaidrības - risinām tos laika gaitā un rašanās secībā. Jāsaka, ka daudz biežāk vecāki ir pārlieku trauksmaini un piesardzīgi ar piebarojumu, nekā pieļauj rupjas kļūdas. #kb_piebarojums

Visas vadošās starptautiskās rekomendācijas iesaka ekskluzīvu zīdīšanu līdz 6 mēnešu vecumam. Pieļaujams piebarojums no 17 nedēļu vecuma (4m), ja nepieciešams. Pamatojums būtu dzelzs deficīta profilakse riska grupai, papildus uzturvielas, kad ar optimālu zīdīšanu bērns vienalga ir izsalcis (PVO) kā arī tad, ja bērnam ir pārliecinoša interese par ēdienu (nevis karoti).

Ieteikums sākt no 4 mēnešiem ar domu mazināt alerģijas pret atsevišķiem produktiem ir drīzāk teorija nekā fakts, cieta pamatojuma tam nav. Ja to arī dara, tad ievieš zemesriekstus, olas, kviešus, nevis krūzīti kabača vai “nakts putras”.

Šobrīd neviens nevar ne piespiest, ne arī aizliegt sākt piebarojumu 4 mēnešos. Es neiesaku.

Ar piebarojumu mēs saprotam jebkuru pārtiku, ko dodam zīdainim - neskaitot mātes pienu, mākslīgo piena maisījumu, vitamīnus un zāles. Pat piliens sulas un nolaizīts biezenis no pirkstgala - to mēdz saukt par mikrodevām - uzskatāms par papildus pārtiku un piebarojumu. Angliski complementary feeding, starting solids, krieviski - prikorm.

Dažreiz par piebarojumu sauc arī papildus pienu vai maisījumu, ja tā pietrūkst, bet termins nav gluži pareizs. Angliski tas būtu supplementary feeding, krieviski dokorm. Latviešu valodā varētu izmantot vārdu “līdzbarot”, nevis piebarot.

Angļu valodā piebarojumu vēl apzīmē ar terminu “weaning”, vārds nozīmē arī “atradināšanu no krūts”, bet nevajag jaukt šos procesus kopā.

Ir vieglāk saprast, ko iesākt ar piebarojumu, kad saprot, kādēļ tas vajadzīgs. Divi galvenie mērķi ir - pakāpeniski radināt bērnu pie ģimenes uztura un nodrošināt uzturvielas, atbilstoši augoša organisma prasībām (kalorijas, dzelzs, cinks, u.c.) Līdz 6 mēnešiem ar pienu parasti pietiek, uzsveru vēlreiz.

Tieši ģimenes tradīcijas, ēšanas paradumi un biežākie produkti ir tas, ko bērns apgūs. Tāpēc arī piebarojumu parasti rekomendēju sākt ar to, ko ģimene ēd, bet zīdainim drošā formā - mīkstu, lai var saspiest ar mēli pret aukslējām, mazos šauros gabaliņos vai biezenī, bez lieka sāls un cukura. Ir vērts izmantot bēbīša piebarojuma laiku, lai uzlabotu arī visas ģimenes maltītes. Speciāla zīdaiņu pārtika ir ērta un parasti droša, bet

bez tās tikpat labi var arī iztikt.

Visus produktus, ko var dot bērniem līdz gada vecumam, var ieviest no 6 mēnešu vecuma. Nebūt nav tā, ka maizi var no 7 vai gaļu no 8 mēnešiem, bet 6 tikai dārzeņus. Jā, arī glutēnu saturošu putru var dot no piebarojuma sākuma.

Līdz gada vecumam nedod medu (botulisma nevis alerģijas dēļ), govs pienu kā dzērienu (bet drīkst būt citi piena produkti un piens ēdienu sastāvā, putrā). Sāls un pievienotais cukurs nav rekomendējams līdz 2 gadiem, bet nelielos apjomos, ja tā ēd ģimene, tas var būt klātesošs. Nedodam lielus, cietus, apaļus produktus - sasmalcinām riekstus, sagriežam ogas, olīvas, tomātus. Citādi - jo vairāk dažādu produktu bērns pagaršo līdz gada vecumam, jo labāk.

Piebarojumu sākam ar pagaršošanu, piedaloties ģimenes ēdienreizēs, sākumā tās tiešām var būt mikrodevas, pakāpeniski palielinot. Var dot gan vienu ēdienreizi, gan vairākas, un nav svarīgi, vai piena maltīte ir pirms vai pēc piebarojuma.

Piens un piebarojums notiek paralēli. Pienu bērns turpina saņemt pēc pieprasījuma, piebarojumu - pēc situācijas, pielāgojoties ģimenes ēdienreizēm un iespējām iesaistīt tajās bērnu. Ir forši, ja izveidojas aptuvens ģimenes maltīšu ritms, kad ar aptuveni līdzīgiem laika intervāliem ir pieejams ēdiens. Ar laiku, palielinoties apēstā papildus ēdiena apjomam, bērna pieprasījums pēc piena (bet ne vienmēr pēc zīšanas) samazināsies. Nekāda speciāla ēdienreižu aizstāšana nenotiek.

Nav gluži nepareizi, bet nav arī īsti pamatoti dot vienu produktu dienā, pa 1 ēdienreizei, trīs dienas pēc kārtas. Līdz gada vecumam bērns būs iepazinis vien ~60 produktus.

Tik piesardzīgi var rīkoties ar alergēniem vai tad, ja bērnam rodas kādas reakcijas (izsitumi, vemšana, caureja), lai saprastu, no kā tad bija slikti.

Pārāk ierobežots uzturs rada lielāku risku alerģijām, deficītiem un neveselīgiem ēšanas paradumiem.

NB Biežākie alergēni ir govs piens, olas, soja, kvieši, rieksti un zemesrieksti, zivis, vēžveidīgie un sezams - un tie noteikti ir jāievieš uzturā līdz gada vecumam, tieši alerģiju profilaksei.

Foto - Airida Žolīte-Daugina