Nebaidīšos kārtējo reizi būt nepopulāra. Bijām uz Līgo/Jāņu svinībām, un uz atvadām man ģimenes draudzene pateica, ka kādreiz es vairāk smējos. Atsmēju, ka vienkārši esmu jau 8 gadus precējusies un dzīve notika, bet tad padomāju - iemesls ir cits.
Patiesībā būt gudram ir grūti.
Studiju laikā mācījos teoriju un kopā ar draudzeni pasniedzu lekcijas jaunajiem vecākiem par bērnu drošību un pirmo palīdzību. Stāstīju visādus šausmu stāstus, kurus pati biju dzirdējusi no pieredzējušiem kolēģiem un redzējusi praksē slimnīcā. Par apdegumiem, applaucējumiem, uzduršanos uz iesmiem, aizrīšanos ar šašliku, noslīkšanu, pārkaršanu, uz batuta lauztām kājām un mugurām.
Rezidentūrā un arī tagad ikdienā ārstēju pieaugušos un bērnus, bet aizvien vairāk tomēr stāstu, kā nelaimes novērst. Un mani nedzird. Es runāju kā caur akvārija stiklu. Pretī cilvēki māj ar galvu, smaida un turpina darīt to pašu ko iepriekš.
Man nepatīk Jāņi, kādus es tos redzu. Vasaras vidus ar nereti svilinošu sauli, piedzērušies un/vai paģiraini pieaugušie, piedegusi sarkana mugura un piedegusi sarkanā gaļa, kuras ir par daudz, par sāļu, un vēlreiz par daudz. Plus smēķēšana, jo tak dzeršana, un nekas, ka pelni krīt ēdienā un dūmi citam sejā. Plus ugunskurā var samest visu lieko iepakojumu, pie reizes arī no remonta pāri palikušo linoleju. Lai deg!
Pilns kancerogēnu un kardiovaskulāro risku komplekts, ņem 2 saņem 5 dāvanā. Romantiski, tradicionāli. Tradicionāli, ka normāls latvietis nesver mazāk par 100kg un vēders jau ir “priekš alus”. Esmu garlaicīga, riebīga, dušņila, party pooper, es zinu. Whatever.
Batutā visi 8 bērni, no 3 līdz 13 gadu vecumam, dalās ar zemesriekstu m&m’s. Cepam zefīriņus uz metāla iesmiem, blakus puika ar ugunskurā padedzinātu žagariņu zīmē dzirksteļojošus zibeņus gaisā, līdz uzkāpj uz zālē izkritušas oglītes ar basu pēdu. Spēlējam ķerenes ar suni, starp ugunskuru, grilu un teltis nostiepjošajiem striķiem. Sabļaujam uz piedzērušiem jauniešiem, kas taisās vēl saulgriežu naktī nopeldēties, ka “vispār Tu pie stūres vēl nevari sēsties, noliec atslēgas”.
Tas notiek katru gadu, vispār jau ne tikai Jāņos. Un bērni dzimst, nekā jau nepietrūkst. Nevienam nekas traks taču nenotiek. Mūsu laikos vispār nekādu drošības jostu nebija, ko Tu te cepies. Visādas ziepes vārījām un nevienam nekas nenotika, tagad visi tādi jūtīgi un mīksti palikuši.
Tikai man nenāk smiekli. Un ar mantru “not my circus not my monkeys” vairs nepietiek, jo mans mazais mērkaķis lēkā uz tā batuta ar tām končām un ar mežonīgām acīm skrien gar to grilu.
Var jau būt, ka es lieki stresoju un īstenībā jāiet pie psihoterapeita ar savu trauksmi (pie reizes jāatrisina naids pret apreibušiem stulbeņiem). Varbūt jāņem dzīve vieglāk un jāsmejas. Kādreiz es smējos vairāk, jā. Tagad es par daudz zinu un domāju.
Comments