Aizcietējumi - kas un kāpēc?

Šis attiecas uz lielākiem bērniem, kas ēd cietu pārtiku, nevis tikai pienu.

Veseliem zīdaiņiem, kas ēd krūts pienu vai pareizi pagatavotu (!) maisījumu, aizcietējumi ir ļoti reti. Ja jaundzimušajam ir īsts aizcietējums, iemesls parasti ir nopietna saslimšana, piem., Hiršprunga slimība, cistiskā fibroze, zarnu un tūpļa iedzimtas anomālijas.

Ar aizcietējumiem mēs saprotam cietu kaku, spiriņas vai cietus kunkuļus, grūti ejošu, parasti retāku vēdera izeju, nereti sāpīgu. Hroniskus aizcietējumus var pavadīt šķidru fēču nesaturēšana, smērēšanās. Nereti ir arī sāpes vēderā, pūšanās, slikta apetīte, sagurums.

Svarīgi saprast - medicīnisks iemesls ir vien aptuveni 5% bērnu ar aizcietējumiem, bet paši aizcietējumi kādreiz ir bijuši gandrīz katram (bērnam vai pieaugušajam). Biežākā problēma te ir hroniski funkcionāli aizcietējumi, par ko arī runāsim šajā rakstā.

Funkcionāli aizcietējumi visbiežāk sākas/izpaužas trīs “kritiskajos brīžos” - uzsākot piebarojumu, uzsākot podiņmācību un uzsākot apmeklēt dārziņu vai skolu. Te darbojas daudz dažādu faktoru, problēma var ievilkties un ar laiku pasliktināties.

Uzsākot piebarojumu, ir divas izplatītas kļūdas - neatbilstošs vecums un neatbilstošs apjoms. Tādēļ es asi kritizēju rekomendacjas 6-7 menešos apēst 150g biezeņa/putras vienā ēdienreizē, piena ēdienreižu aizstāšanu un sekošanu stingrām tabulām. Praktiski vienmēr bērna vēders “aiziet ciet” no šķīstošajām putrām “no 4 mēnešiem”. Ar piebarojumu nevajag steigties, ļaujam pagaršošanas stadijai ieilgt, koncentrējamies uz daudzveidību, interesi un bērna pašsajūtu, nevis apjomiem un ēdienreizēm. Bērna sēdināšana uz podiņa vecumā, kad viņš tam nav nobriedis, ir lāča pakalpojums bērnam un vecākiem. Bērns apjūk, un patiesībā nokārtošanās procesu nekontrolē. Apjukumam var sekot protests vai pat bailes, izvairīšanās no nokārtošanās. Patiesībā bērns ir gatavs apgūt podiņu tuvāk 2 gadu vecumam un pat vēlāk. Līdz tam es no sirds rekomendētu vērot bērna signālus un apsvērt izsēdināšanu (kas galīgi nav saistīta ar podiņu, ja kas).

Uzsākot apmeklēt izglītības iestādi, mainās ierastie noteiktumi un daļēji pazūd vecāku kontrole. Mēs vairs nevaram droši pateikt - kad un vai tiešām bērns kakājis. Bērni var apjukt no bērnudārza podiņiem vai kopīgās tualetes skolā, kur citi bērni var blakus trokšņot vai raustīt durvis, vai izteikt piezīmes par skaņām. Citkārt sabiedriskās tualetes ir tik neērtas un netīras, ka normāli nokārtoties tur vienkārši fiziski nav iespējams.

Bieži vien cilvēki, īpaši bērni ar hroniskiem aizcietējumiem, izvairās no tualetes apmeklēšanas, baidoties no diskomforta, kautrējoties “iesprūst tualetē” sabiedriskā vietā. Mazi bērni izveido rituālus - slēpšanos, savādu dejošanu, saspiežot kājas un dibena vaigus kopā, tupjoties. Citreiz liekas, ka viņš mēģina kakāt, bet īstenībā viņi dara visu, lai to kaku aizturētu. Lielāki bērni var aiziet līdz labierīcībām, pasēdēt, bet nenokārtoties. Pieaugušie vienkārši ciešas līdz mājām, vai kamēr ciemiņi aizbrauks.

Fēču aizturēšana rada apburto loku - veidojas lielas, cietas fēču masas, kas grūti un sāpīgi nāk ārā, atkal aiztur, fēces krājas, krājas… Zarnas siena izstaipās, zūd kontrole pār defekāciju, traucēta pilnuma izjūta. Citreiz bērns paciešas, un tad vairāk negrib kakāt kādu laiku. Process nereti kļūst hronisks un var attīstīties komplikācijas.

Aizcietējumus ārstē, vispirms atbrīvojot zarnas no sakrājušās fēču masas. Pēc tam diezgan ilgstoši lieto laksatīvus - caurejas zāles. Mēnešiem, katru dienu, līdz tiek panākta mīksta un komfortabla vēdera izeja 1-2x dienā. Paralēli notiek darbs ar uzturu, šķidrumu, podiņa apgūšanu un tualetes treniņiem, psiholoģisko atbalstu, sociālo iemaņu nostiprināšanu - par ārstēšanu vēl noteikti turpināsim.